Kad pirms gadiem trim kādam savam senam paziņam teicu, ka esmu nolēmis pievērsties grāmatu izdošanas biznesam, viņa pirmā reakcija bija: „O! O... Tas ir ļoti... ļoti, hm... aristokrātisks bizness!"
 

    To dzirdēt bija kā medusmaize. Steidzos viņam piekrist – kurš gan nevēlētos būt aristokrāts? Darīt, ko un kad tīk (Nav neviena visā plašajā pasaulē, kas man noteiktu, kādas grāmatas, kad un kādā formātā izdot.), būt vienam no šaura izredzēto loka (Padomājiet, lūk, par ko: cik Latvijā ir grāmatu izdevēju? Uzdrošinos apgalvot, ka pie vislielākās cītības jūs nesaskaitīsiet pat tik, cik mūsu Saeimā tautas kalpu.), un pats galvenais – tā ir iespēja ienirt intelektuālajā universā, jā, pat pievienot tam kaut ko no sevis..., tālu no zemes putekļiem un niecības. Iztēlē jau redzēju kādu (nu ļoti līdzīgu man pašam), kurš, iemērcis kājas aukstā ūdenī, saspringti domā, izsverot iespēju latviešu valodā izdot Adama Smita vai Jozefa Šumpētera darbus...

    Stop! Atpakaļ! Kāpēc – aukstā ūdenī? Un kāpēc – Smits vai Šumpēters? Kādēļ tik pieticīga iztēle? Pārvietosim šo kādu (ļoti līdzīgo man) uz jahtas Vidusjūrā – saule, viļņi, ūdens šļakatas un veselīgi iededzis vīrs, kurš ar nedaudz aizplīvurotu skatienu veras tālumā. Vējš šķirsta bloknotu, kurā ir priekšvārda melnraksts Miltona Frīdmana darba Free to Choose latviešu izdevumam... Mjā, izvēles brīvība... Nez kāpēc man bija sajūta, ka šajā idillē cenšas iespraukties vēl kāds (nu nepavisam līdzīgs man) ar dzedru skeptiķa skatienu, kura seja, šķita, pauž – Ne vella, aristokrāt! Tu darīsi visu, ko un kad tīk tavam patērētājam (vai arī tev viņš būs jārada no jauna), un lielāko sava laika daļu tu rīsi putekļus, un nevis dzīvosies pa – kā tur īsti bija – universu. Un neaizmirsti, aristokrāti izmirst, un liela daļa no tiem pirms tam kļūst nabagi... Pfu! Prom! Sāksim visu vēlreiz – Vidusjūra, saule, viļņi, ūdens šļakatas un veselīgi iededzis vīrs...

    „Un, ē... kāda veida grāmatas tās būs?” – mans sarunbiedrs atgrieza mani uz zemes.

    „Par biznesu,” es teicu, nedaudz sapīcis, ka nākas pārtraukt mana gara lidojumu.

    „Ā... par biznesu! Vai tās būs tādas kā padomu grāmatas – kā (ātri) kļūt par miljonāru, kā pelnīt naudu, strādājot vienu dienu nedēļā (labāk, protams, būtu mazāk), kā likt naudai plūst straumēm pie tevis... Hm, tādai lasāmvielai varētu būt labs noiets. Un, ja tu vēl iemanītos ietaupīt uz visa, ieskaitot papīru... jā, tur varētu arī kaut kas sanākt!”

    „Nē, nē,” es steidzos iebilst, „runa ir par nopietnu literatūru! Par mūslaiku izcilākajiem biznesa domātājiem – tādiem kā Maikls Porters, Toms Pīterss, Pīters Drukers, Džims Kolinss...” Raugoties mana paziņas sejā – ko gan tā īsti pauda? –, ar katru nosaukto autoru mans entuziasms arvien vairāk un vairāk noplaka.

    „Mjā... tas nav gluži tas pats, kas Harijs Poters vai Toms Soijers, vai ne?” viņš lēni novilka.

    „Un arī Pīters Pens ne,” man nācās piekrist. Mūsu saruna apsīka, un pēc brīža mēs pievērsāmies laicīgākām lietām – vai tiesa, ka Džonijs Deps filmā Karību jūras pirāti 5 filmēsies kopā ar Meganu Foksu, nevis Penelopi Krusu?

    Kaut arī pēc Meganas Foksas mēs vairs neatgriezāmies pie Pītera Drukera, manā zemapziņā vēl ilgi gruzdēja jautājums – vai izteiksmei, ko es redzēju sava sarunbiedra sejā, bija jāizsaka... līdzjūtība? Varbūt tomēr – iedrošinājums? Man labpatiktos domāt, ka pēdējais.